LINU APSTRĀDES DARBARĪKS - MĪSTĪKLIS. Darbība - MĪSTĪŠANA.
Tūlīt pēc kaltēšanas linus mīstīja - salauzīja un no
šķiedras atdalīja koksnes apvalku -- «kaulus». Linu sauju
lika zem mīstīklas vāka - celātavas un viegli uzsita.
Sauju sāka apstrādāt no resgaja, aizmīstīja līdz pusei, tad sāka atkal no otra gala. Spaji (salauzītā koksne) izbira
caur mīstīklas apakšējā - nekustīgajā daļā atstātajām
spraugām. Spēcīgs strādnieks dienā varēja izmīstīt līdz
200 sauju linu. Mīstīklas bija vienkāršs darbarīks, parasti
tās izgatavoja pašu saimniecībā, turpretim linu mīstāmās
mašīnas, kas nomainīja mīstīklas, taisīja lielākoties amat-
nieki.
*** No "Linu apstrādes darbarīki" (1985)
KURZEMES LĪBIEŠI FOTOGRĀFIJĀS
Fotografijā: Lībiešu zēni Gunārs Ernestovskis
11 gadus vecais un septiņgadīgais brālis Edvīns Ernestovskis. Pie
bilde abi zilacaini.
***Irisa Priedīte
"A. Švābes rediģētās "Latvju enciklopēdijas" 2. sējumā
atrodama šāda ziņa: "Sakarā ar nodomāto 1. evakuāciju
vācu okupācijas laikā, 1943 un 1944, Rozenberga štāba
uzdevumā notika plaša Kurzemes lībiešu un viņu cie-
mu antropoloģiska un etnogrāfiska dokumentācija, sa-
vācot plašu foto arhīvu, kas palika neapstrādāts." [2,
1465] Šī uzdevuma izpildi uzņēmies vācu vēsturnieks
Hanss Rūdolfs Maiers (Maier) un fotogrāfs B. Prenc-
laus (Prenzlau). Sākot ar 1943. gada pavasari, viņi
strādājuši visos lībiešu ciemos no Lūžņas līdz Rojai.
Jādomā, ka kārtējā iztaujāšana un fotografēšana lībie-
šus nav pārsteigusi. Jau 20. un 30. gados viņu mājās
bieži iegriezušies etnogrāfi un folkloristi. 1943. gadā
pie lībiešiem, vācot valodas materiālus, ciemojies igau-
ņu pētnieks J. >>> Lībiešu jautājums nodarbināja arī vācu okupācijas varu
II Pasaules karā. Kāds vācu dokuments 1944.24.111 apraksta
1. teritoriju kā apg. no Lūzu ciema pie Sarkanmuižas Ances
pag. robežās 2 km platumā gar Bait, jūru līdz Kolkas ragam
un tālāk gar Rīgas jūras līci līdz Melnsilam, gaisa līnijā 48-
50 km garumā. [..] Tur toreiz dzīvojuši [..] pavisam 830 lībie-
ši, no kuriem 74,8% bija saistīti ar dzimto valodu. Par Līvu
apv. pr. minēts Pēteris Breinkopfs un par viņa palīgiem Frei-
bergs un Ādams Kovičs. Vāc. atzīmē, ka lībieši vēloties paši
savu neatkarīgu pag., ko latv. viņiem solījuši, bet to nekad
nav īstenojuši. Vāc. arī piemin, ka lībieši vāciešiem esot drau-
dzīgāki nekā latvieši. Tas viņus tomēr nekavēja militāru apsvēru-
mu dēļ padzīt no viņu dzīves vietām.LŪŽŅA. Rietumlībiešu ciems pie
Lūžņas upes grīvas dokumentēts ar
35 attēliem. Redzam izklaidu tipa
apmetni, tās sētu kopskatus un ai-
navas. Arī Lūžņas valgumu un zvejas laivas. Bet vai
rums foto ir ciema ļaudis savā ierastajā vidē. To skaitā
Marija (dz. 1883. g.) un Didriķis (dz. 1877. g.) Leites.
Ar norādi folkloras un tradīciju zinātāji, kuru va
lodā, dziesmās un teikās 1936. gadā klausījies un tās
pierakstījis igauņu folklorists Oskars Loritss (1900-
1961). Lieldūžos fotografēti Agnese (63 g.v.) un An
drejs (64 g.v.) Brenči un sētas klēts. Kā lībieši portre
tēti Marija Šterna (dz. 1890. g.), kā arī Minna (55 g.v.)
un Uldriķis (55 g.v.) Zandbergi. 1866. gadā dzimusī
Lote Lindenberga un viņas meita Anna Grencmane
(dz. 1889. g.) raksturotas kā lībiešu folkloras vācējas.
Vairākos fotoattēlos redzami Jānis (dz. 1870. g.) un
Līze (dz. 1878. g.) Beltes, viņu sēta un tās ēkas. Bet
Klajumu sētā fotografēti lībiešu zēni Ernestovski
11 gadus vecais Gunārs un septiņgadīgais Edvīns. Pie
bilde abi zilacaini." (fragmenti)
*** No Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A daļa, Nr.3 (01.03.1998)
VASERS PĒTERIS Mārča dēls
Neatkarības rotas kareivis.
Ordenis piešķirts 1921. gadā
Dzimis 1885. g. 26. janvārī Kokmuižas (Kocēnu) pag. lauksaimnieka ģimenē. Izglītojies Valmieras pilsētas skolā, pēc tam Pleskavas mērnieku skolā. Zemes ierīcības mērnieks Hersonas guberņā.
1. pasaules kara laikā mācījies Petrogradas kara topogrāfijas skolā.
Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. g. decembrī Rīgā, piedalījies pirmajā Kalpaka bataljona kaujā, kur smagi ievainots. Pēc izveseļošanās turpinājis dienestu Vidzemes divīzijas papildu bataljonā.
1919. g. 16. janvāra kaujā pie Lielauces V., piedalīdamies pretinieka atsišanā un būdams smagi ievainots plecā, neatstāja kaujaslauku, ar savu drosmi uzmundrināja pārējos karavīrus un sekmēja ienaidnieka atsišanu.
Atvaļināts 1920. g. martā. Vecākais mērnieks Zemkopības ministrijas Mērniecības daļā. Studējis LU Inženierzinātņu fakultātē. No 1927. g. mērnieks revidents Latgalē. Piešķirta jaunsaimniecība Ādažu pagasta Upmaļos. 1930. gados strādājis Rīgas Zemes ierīcības pārvaldē, valsts zvērināts mērnieks revidents.
Pēc 2. pasaules kara strādājis Zemes ierīcības pārvaldē, nodaļas priekšnieks, vēlāk pazemināts amatā par zemes ierīkotāju sakarā ar komunistiem nevēlamo pagātni, īpašumi Ādažu pag. nacionalizēti. No 1956. g. pensijā. Miris 1961. g. 16. jūnijā Apbedīts Cēsīs, Bērzaines kapos.
Esmu dzimusi siguldiete, sākot no 3 gadu vecuma (1955.g.) kājām izstaigāta Sigulda kopā ar vecākiem, nekad neesmu dzirdējusi nevienu saucam Gūtmaņalas paviljonu par "bunduli". Vai tas no padomjlaika alus deguniem?
Tā NAV Sarkanā pils. Tā ir Vecgulbenes muižas lopu kūts.
SUKĀŠANA - linu šķiedras sakārtošana vienā virziena.
LINU APSTRĀDES DARBARĪKS - MĪSTĪKLIS. Darbība - MĪSTĪŠANA. Tūlīt pēc kaltēšanas linus mīstīja - salauzīja un no šķiedras atdalīja koksnes apvalku -- «kaulus». Linu sauju lika zem mīstīklas vāka - celātavas un viegli uzsita. Sauju sāka apstrādāt no resgaja, aizmīstīja līdz pusei, tad sāka atkal no otra gala. Spaji (salauzītā koksne) izbira caur mīstīklas apakšējā - nekustīgajā daļā atstātajām spraugām. Spēcīgs strādnieks dienā varēja izmīstīt līdz 200 sauju linu. Mīstīklas bija vienkāršs darbarīks, parasti tās izgatavoja pašu saimniecībā, turpretim linu mīstāmās mašīnas, kas nomainīja mīstīklas, taisīja lielākoties amat- nieki. *** No "Linu apstrādes darbarīki" (1985)
SUSEKLIS linu šķiedru sukāšanai. SUKĀŠANA - linu auga stiebra apvalka atdalīšana no šķiedras.
KURZEMES LĪBIEŠI FOTOGRĀFIJĀS Fotografijā: Lībiešu zēni Gunārs Ernestovskis 11 gadus vecais un septiņgadīgais brālis Edvīns Ernestovskis. Pie bilde abi zilacaini. ***Irisa Priedīte "A. Švābes rediģētās "Latvju enciklopēdijas" 2. sējumā atrodama šāda ziņa: "Sakarā ar nodomāto 1. evakuāciju vācu okupācijas laikā, 1943 un 1944, Rozenberga štāba uzdevumā notika plaša Kurzemes lībiešu un viņu cie- mu antropoloģiska un etnogrāfiska dokumentācija, sa- vācot plašu foto arhīvu, kas palika neapstrādāts." [2, 1465] Šī uzdevuma izpildi uzņēmies vācu vēsturnieks Hanss Rūdolfs Maiers (Maier) un fotogrāfs B. Prenc- laus (Prenzlau). Sākot ar 1943. gada pavasari, viņi strādājuši visos lībiešu ciemos no Lūžņas līdz Rojai. Jādomā, ka kārtējā iztaujāšana un fotografēšana lībie- šus nav pārsteigusi. Jau 20. un 30. gados viņu mājās bieži iegriezušies etnogrāfi un folkloristi. 1943. gadā pie lībiešiem, vācot valodas materiālus, ciemojies igau- ņu pētnieks J. >>> Lībiešu jautājums nodarbināja arī vācu okupācijas varu II Pasaules karā. Kāds vācu dokuments 1944.24.111 apraksta 1. teritoriju kā apg. no Lūzu ciema pie Sarkanmuižas Ances pag. robežās 2 km platumā gar Bait, jūru līdz Kolkas ragam un tālāk gar Rīgas jūras līci līdz Melnsilam, gaisa līnijā 48- 50 km garumā. [..] Tur toreiz dzīvojuši [..] pavisam 830 lībie- ši, no kuriem 74,8% bija saistīti ar dzimto valodu. Par Līvu apv. pr. minēts Pēteris Breinkopfs un par viņa palīgiem Frei- bergs un Ādams Kovičs. Vāc. atzīmē, ka lībieši vēloties paši savu neatkarīgu pag., ko latv. viņiem solījuši, bet to nekad nav īstenojuši. Vāc. arī piemin, ka lībieši vāciešiem esot drau- dzīgāki nekā latvieši. Tas viņus tomēr nekavēja militāru apsvēru- mu dēļ padzīt no viņu dzīves vietām.LŪŽŅA. Rietumlībiešu ciems pie Lūžņas upes grīvas dokumentēts ar 35 attēliem. Redzam izklaidu tipa apmetni, tās sētu kopskatus un ai- navas. Arī Lūžņas valgumu un zvejas laivas. Bet vai rums foto ir ciema ļaudis savā ierastajā vidē. To skaitā Marija (dz. 1883. g.) un Didriķis (dz. 1877. g.) Leites. Ar norādi folkloras un tradīciju zinātāji, kuru va lodā, dziesmās un teikās 1936. gadā klausījies un tās pierakstījis igauņu folklorists Oskars Loritss (1900- 1961). Lieldūžos fotografēti Agnese (63 g.v.) un An drejs (64 g.v.) Brenči un sētas klēts. Kā lībieši portre tēti Marija Šterna (dz. 1890. g.), kā arī Minna (55 g.v.) un Uldriķis (55 g.v.) Zandbergi. 1866. gadā dzimusī Lote Lindenberga un viņas meita Anna Grencmane (dz. 1889. g.) raksturotas kā lībiešu folkloras vācējas. Vairākos fotoattēlos redzami Jānis (dz. 1870. g.) un Līze (dz. 1878. g.) Beltes, viņu sēta un tās ēkas. Bet Klajumu sētā fotografēti lībiešu zēni Ernestovski 11 gadus vecais Gunārs un septiņgadīgais Edvīns. Pie bilde abi zilacaini." (fragmenti) *** No Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A daļa, Nr.3 (01.03.1998)
VASERS PĒTERIS Mārča dēls Neatkarības rotas kareivis. Ordenis piešķirts 1921. gadā Dzimis 1885. g. 26. janvārī Kokmuižas (Kocēnu) pag. lauksaimnieka ģimenē. Izglītojies Valmieras pilsētas skolā, pēc tam Pleskavas mērnieku skolā. Zemes ierīcības mērnieks Hersonas guberņā. 1. pasaules kara laikā mācījies Petrogradas kara topogrāfijas skolā. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1918. g. decembrī Rīgā, piedalījies pirmajā Kalpaka bataljona kaujā, kur smagi ievainots. Pēc izveseļošanās turpinājis dienestu Vidzemes divīzijas papildu bataljonā. 1919. g. 16. janvāra kaujā pie Lielauces V., piedalīdamies pretinieka atsišanā un būdams smagi ievainots plecā, neatstāja kaujaslauku, ar savu drosmi uzmundrināja pārējos karavīrus un sekmēja ienaidnieka atsišanu. Atvaļināts 1920. g. martā. Vecākais mērnieks Zemkopības ministrijas Mērniecības daļā. Studējis LU Inženierzinātņu fakultātē. No 1927. g. mērnieks revidents Latgalē. Piešķirta jaunsaimniecība Ādažu pagasta Upmaļos. 1930. gados strādājis Rīgas Zemes ierīcības pārvaldē, valsts zvērināts mērnieks revidents. Pēc 2. pasaules kara strādājis Zemes ierīcības pārvaldē, nodaļas priekšnieks, vēlāk pazemināts amatā par zemes ierīkotāju sakarā ar komunistiem nevēlamo pagātni, īpašumi Ādažu pag. nacionalizēti. No 1956. g. pensijā. Miris 1961. g. 16. jūnijā Apbedīts Cēsīs, Bērzaines kapos.
Man arī tā šķita, bet nebiju pārliecināts. Paldies par apstiprinājumu.
Un pie tam POBEDA ir kabriolets!!
Baznīca joprojām stāv savā vietā. "Svētiņi", Lielvārdes pagasts, Ogres novads.
Alojas draudzes Puikules pagasta "Kilpās"
56.946040, 23.626692
Stacija jau bija nojaukta, bet pa šo peronu es vēl paspēju pastaigāt. Stacijas vieta. 56°58'21.6"N 23°49'03.4"E
Esmu dzimusi siguldiete, sākot no 3 gadu vecuma (1955.g.) kājām izstaigāta Sigulda kopā ar vecākiem, nekad neesmu dzirdējusi nevienu saucam Gūtmaņalas paviljonu par "bunduli". Vai tas no padomjlaika alus deguniem?
Tā nav Limbažu baznīca, bet gan Lēdurgas. Tas nekas, ka otrā pusē rakstītsLemsal. Rakstītājs kļūdījies.
Paulis Oļģerts Eglītis (1907.-1958.)
Paulis Oļģerts Eglītis (1907.-1958.)
Paulis Oļģerts Eglītis (1907.-1958.)
Paulis Oļģerts Eglītis (1907.-1958.)
Paulis Oļģerts Eglītis (1907.-1958.)
Paulis Oļģerts Eglītis (1907.-1958.)
Paulis Oļģerts Eglītis (1907.-1958.)
Paulis Oļģerts Eglītis (1907.-1958.)
Paulis Oļģerts Eglītis (1907.-1958.)
Paulis Oļģerts Eglītis (1907.-1958.)
Jomas iela 79. Krustojums Jomas un Kaudzīšu Ielas