Sākta celt 1855.gadā un pabeidza 1863.gadā, laikā, kad īpašums piederēja fon Krīdeneru dzimtai. Ēkas dienvidu gals ticis piebūvēts vēlāk, ap 1900.gadu. Pamati no laukakmeņiem. Ārējā fasāde veidota no baļķu virsām, kas bijuši ļoti gludi apstrādāti, iekšpuse izsista niedrēm – skaliņu vietā un apmesta
Labdien!!!
Šī ēka nav freileņu māja, bet lielā muižas ēka, kura diemzēl ir nojaukta 1986. gadā. Muižas sākumi minēti ap 1562.gadu, konkrētā ēka sākta celt 1855.gadā un pabeidza 1863.gadā, laikā, kad īpašums piederēja fon Krīdeneru dzimtai. Ēkas dienvidu gals ticis piebūvēts vēlāk, ap 1900.gadu. Pamati no laukakmeņiem. Ārējā fasāde veidota no baļķu virsām, kas bijuši ļoti gludi apstrādāti, iekšpuse izsista niedrēm – skaliņu vietā un apmesta
Spriežot pēc formas tērpa apkakles zīmotnēm, Kārlis Bertelsons fotografēšanās brīdī, 1935.gada maijā, ir muitas ierēdnis, kura dienesta vieta ir Rūjienas muitnīcas Pollites muitas postenis uz Latvijas - Igaunijas robežas, jeb uz Rūjienas - Vilandes ceļa. 1935.gada beigās šo Pollites muitas posteni pārdvēja par Smilškalnu muitas posteni, jo Smilškalnu mājas bija tuvāk ceļam nekā Pollites mājas, un skanēja arī latviskāk.Tagad tas atrodas Naukšēnu novada Ķoņu pagastā un ir Latvijas - Igaunijas Unguriņu robežpārejas punkts.
Miera dārzs starp Kalupes, Katoļu un Jēkabpils ielām Rīgā.
Miera dārza vēsture saistīta ar Rīgas pilsētas Brīviem kapiem (Frei Berggrabniss), ko Rīgas Jēzus draudzei 1773. gadā ierādīja Rīgas pilsēta. Kapos sāka apbedīt visu konfesiju piederīgos. Daļu kapsētas XVIII gadsimta sākumā, neskatoties uz reformātu un Rīgas rātskungu protestiem, sāka izmantot pie Romas Katoļu baznīcas piederošie. Kapus slēdza 1872. gadā un daļu pieminekļu pārvietoja uz vēlāk izveidoto katoļu nodalījumu. 1904. gadā Rīgas dārznieks G. Kufalts ierosināja vecos kapus pārveidot par pilsētas dārzu un izstrādāja projektu. 1905. gadā izveidoja celiņus, nākošajā 1906. gadā notika zemes nivelēšanas darbi un jauni stādījumi. 1907. gadā grantēti parka celiņi un ierīkotas divas trešdaļas apstādījumu. Šī gada vasarā dārzs tika atklāts publiskai lietošanai.
1909. gadā dārzs ieguva savu tagadējo nosaukumu „Miera dārzs” un bija iecienīts Maskavas forštates iedzīvotāju vidū. Tika uzcelts augļu un minerālūdeņu kiosks. Daļa veco pieminekļu bija salikti atsevišķā nodalījumā, bet daļa palikusi uz vietas. Vēlāk tos pārvietoja uz katoļu kapiem. 1910. gadā pie Jēkabpils ielas no dārza atdalīts zemes gabals Bērnu patversmes būvei. Maksimāli saglabājot iepriekšējos kapu stādījumus, izdevās izveidot dabiskas ainavas dārzu. Pēc Pirmā pasaules kara dārzs tika iznomāts Amerikas kristīgo jaunatnes savienībai „YMCA” un daļa dārza - Rīgas kājnieku pulka karavīru sporta vieglatlētikas treniņiem. Vairākas sabiedriskās organizācijas šeit rīkoja savus mītiņus un svētkus.
1928. gadā tika izstrādāts dārza pārveidošanas projekts. Tam pievienoja daļu katoļu baznīcas dārzeņu dārza zemes gar Jēkabpils ielu. Agrāk šeit bija tikai aleja pie Bērnu patversmes Jēkabpils ielā
Nr. 19a. Dārzu arhitekts Andrejs Zeidaks izstrādāja rekonstrukcijas projektu, kurā atkāpās no sākotnējās ieceres dārzā nerīkot skaļus pasākumus, paredzot tajā estrādi, bērnu rotaļu laukumus, vietas
atpūtai zaļajā maurā un tml. Dārza mājā veica pamatīgu remontu. Šī ēka saistīta ar kapsētu vēsturi un ir vienīgā būve, kas saglabājusies. Spriežot pēc fasādes tipa tā celta ap 1820. gadu, iespējams vienlaicīgi ar ēku Katoļu ielā 14 (celta 1814. gadā). 1929. gadā izbūvēja seklu bradājamo baseinu. Priekšpilsētas
bērniem karstajos vasaras mēnešos nebija iespējams baudīt ūdens
peldes Jūrmalā vai citur. Tā viņiem tika rādīta iespēja izklaidēties
pilsētas nomalē.Miera dārzu atklāja 1930. gadā jūnijā. Tā centrālo ieeju no Katoļu ielas rotāja R. Maura skulptūra „Memento Mori” (atceries par nāvi) kā simbols vecajiem Brīvajiem kapiem. 1930. gadā uzbūvēja koka estrādi pēc arhitekta O. Tīlmaņa projekta, bet 1931. gadā kiosku pēc arhitekta A. Birznieka
Ēka Ogre, Krasta ielā 9, Grunts Nr. V/5.
Celis 1874. gadā Rīgas pilsētas Ogres iecirkņa mežsargs Eduards Šulcs. Māja sastāvēja no 5 telpām – viena lielā, centrālā istaba, 3 guļamistabas, virtuve veranda, tipiskais pirmo Ogres vasarnīcu projekts.
Vasarnīcas pirmais nomnieks (1874/1875g.g.) kolēģijas asesors, „Livlandische Gouvernement Zeitung” redaktors Ādolfs Klingenbergs,. 1874/1913. gados nomnieks un īpašnieks ar dzimts nomas tiesībām Bernhards Bekers (Becker), skaties fotogrāfija priekšpalanā, Rīgas Dīnaburgas (Daugavpils) dzelzceļa inženieris. Vairāku vēsturisko rakstu un grāmatu autors par Rīgas industrijas, Rīgas Dīnaburgas dzelzceļu un Ogres parka kolonijas vēsturi. B. Bekers dzimis 1829. XII 17. Ratcenburgā, Vācijā miris 1913. XII 16. Rīgā, 1856. gadā beidzis tehnisko augstskolu Hannoverē, 1858. Rīgas Dīnaburgas dzelzceļa būvniecības pārvaldē, 1861. gadā distances inženieris asistents , 1865. vecākais inženieris, 1970. dzelzceļa inspektors, 1872. gadā projektē Rīgas Mīlgrāvja dzelzceļu, 1978. gadā Rīgas Bolderājas dzelzceļa projektētāju grupā, 1878/1886. gados Rīgas pilsētas valdes loceklis, 1885. gadā viens no Ogres kolonijas dibinātājiem, saradojas ar daudzo Rīgas patriciešu ģimenēm, kā Buholciem, Bergengrīniem, Helmboldiem, fon Zengbušiem. Vasarnīca gājusi boja Pirmā pasaules karā.
Avots: LVVA 2766-1-1118.; „Rigasche Rundschau” # 291/1913. un citi.
1928. gads. Kurzemes divīzijas pārvaldes virsnieki.
No kreisās: 1 – administratīvas nodaļas adjutants kpt Kristovskis; 2- štāba priekšnieks plkv Mūrnieks; 3- divīzijas komandieris ģen Krustiņš; 4 - Liepājas komandants kpt Zīverts; vecākais darbvedis k. ier. Sproģis;
Stāv no kreisās: 1 – saimniecības darbvedis k. ier. Placis; 2 – operatīvas nodaļas adjutants kpt Celmiņš; 3 – Liepājas kājnieku pulka vltn Tone; 4 – divīzijas sakaru priekšnieks kpt Aperāts; 5 – intendantūras sevišķu uzdevimu virsnieks kpt Rolis; 6 – divīzijas radiostacijas priekšnieks ltn Freimanis; 7 - Ventspils kājnieku pulka vltn Miezīts; 8 – Liepājas kājnieku pulka ltn Rībens.
03.07..1910. gadā, plkst. 14,20 – tvaiku kuteris brauciena no Jahtas „Štandart” uz Cara paviljonu Daugavmalas krastmalā. Nikolaju II pavada galma ministrs ģenerālis adjutants barons Frideriks, gofmaršals grafs Benkendorfs, flag kapitāns, ģenerālis adjutants Nilovs, leib mediķis Botkins, dežurējuši ģenerāli adjutanti Dedjulins un grafs Medems un fligel adjutants Nariškins.
05.07..1910. gadā, plkst. 10,30 „Pētera nometne”, tagad Stacijas „Dole” rajonā pie Salaspils.
Nikolaja II sagaidīšana sakarā ar Pētera I pieminekļa atklāšanu, sagaida Armijas XX korpusa ierēdņu bērni, pulku dāmas, ierēdni un virsnieki. Pieminekli cēluši Pētera nometnes karaspēku daļas. Autori RPI studenti, Malojaroslavas 116. kājnieku pulka karavīri Ostrjanins un Popovs. Uz pieminekļa uzraksts „Voiska petrovskago lagerja 1710-1910” un „”Petru Velikomu”
Sākta celt 1855.gadā un pabeidza 1863.gadā, laikā, kad īpašums piederēja fon Krīdeneru dzimtai. Ēkas dienvidu gals ticis piebūvēts vēlāk, ap 1900.gadu. Pamati no laukakmeņiem. Ārējā fasāde veidota no baļķu virsām, kas bijuši ļoti gludi apstrādāti, iekšpuse izsista niedrēm – skaliņu vietā un apmesta
Labdien!!! Šī ēka nav freileņu māja, bet lielā muižas ēka, kura diemzēl ir nojaukta 1986. gadā. Muižas sākumi minēti ap 1562.gadu, konkrētā ēka sākta celt 1855.gadā un pabeidza 1863.gadā, laikā, kad īpašums piederēja fon Krīdeneru dzimtai. Ēkas dienvidu gals ticis piebūvēts vēlāk, ap 1900.gadu. Pamati no laukakmeņiem. Ārējā fasāde veidota no baļķu virsām, kas bijuši ļoti gludi apstrādāti, iekšpuse izsista niedrēm – skaliņu vietā un apmesta
Spriežot pēc formas tērpa apkakles zīmotnēm, Kārlis Bertelsons fotografēšanās brīdī, 1935.gada maijā, ir muitas ierēdnis, kura dienesta vieta ir Rūjienas muitnīcas Pollites muitas postenis uz Latvijas - Igaunijas robežas, jeb uz Rūjienas - Vilandes ceļa. 1935.gada beigās šo Pollites muitas posteni pārdvēja par Smilškalnu muitas posteni, jo Smilškalnu mājas bija tuvāk ceļam nekā Pollites mājas, un skanēja arī latviskāk.Tagad tas atrodas Naukšēnu novada Ķoņu pagastā un ir Latvijas - Igaunijas Unguriņu robežpārejas punkts.
kļūda kartē
Paldies par labojumu.
Atklātnē nav Līgatne. Tas ir skats uz Durbes ezeru no Līgutu muižas puses.
Miera dārzs starp Kalupes, Katoļu un Jēkabpils ielām Rīgā. Miera dārza vēsture saistīta ar Rīgas pilsētas Brīviem kapiem (Frei Berggrabniss), ko Rīgas Jēzus draudzei 1773. gadā ierādīja Rīgas pilsēta. Kapos sāka apbedīt visu konfesiju piederīgos. Daļu kapsētas XVIII gadsimta sākumā, neskatoties uz reformātu un Rīgas rātskungu protestiem, sāka izmantot pie Romas Katoļu baznīcas piederošie. Kapus slēdza 1872. gadā un daļu pieminekļu pārvietoja uz vēlāk izveidoto katoļu nodalījumu. 1904. gadā Rīgas dārznieks G. Kufalts ierosināja vecos kapus pārveidot par pilsētas dārzu un izstrādāja projektu. 1905. gadā izveidoja celiņus, nākošajā 1906. gadā notika zemes nivelēšanas darbi un jauni stādījumi. 1907. gadā grantēti parka celiņi un ierīkotas divas trešdaļas apstādījumu. Šī gada vasarā dārzs tika atklāts publiskai lietošanai. 1909. gadā dārzs ieguva savu tagadējo nosaukumu „Miera dārzs” un bija iecienīts Maskavas forštates iedzīvotāju vidū. Tika uzcelts augļu un minerālūdeņu kiosks. Daļa veco pieminekļu bija salikti atsevišķā nodalījumā, bet daļa palikusi uz vietas. Vēlāk tos pārvietoja uz katoļu kapiem. 1910. gadā pie Jēkabpils ielas no dārza atdalīts zemes gabals Bērnu patversmes būvei. Maksimāli saglabājot iepriekšējos kapu stādījumus, izdevās izveidot dabiskas ainavas dārzu. Pēc Pirmā pasaules kara dārzs tika iznomāts Amerikas kristīgo jaunatnes savienībai „YMCA” un daļa dārza - Rīgas kājnieku pulka karavīru sporta vieglatlētikas treniņiem. Vairākas sabiedriskās organizācijas šeit rīkoja savus mītiņus un svētkus. 1928. gadā tika izstrādāts dārza pārveidošanas projekts. Tam pievienoja daļu katoļu baznīcas dārzeņu dārza zemes gar Jēkabpils ielu. Agrāk šeit bija tikai aleja pie Bērnu patversmes Jēkabpils ielā Nr. 19a. Dārzu arhitekts Andrejs Zeidaks izstrādāja rekonstrukcijas projektu, kurā atkāpās no sākotnējās ieceres dārzā nerīkot skaļus pasākumus, paredzot tajā estrādi, bērnu rotaļu laukumus, vietas atpūtai zaļajā maurā un tml. Dārza mājā veica pamatīgu remontu. Šī ēka saistīta ar kapsētu vēsturi un ir vienīgā būve, kas saglabājusies. Spriežot pēc fasādes tipa tā celta ap 1820. gadu, iespējams vienlaicīgi ar ēku Katoļu ielā 14 (celta 1814. gadā). 1929. gadā izbūvēja seklu bradājamo baseinu. Priekšpilsētas bērniem karstajos vasaras mēnešos nebija iespējams baudīt ūdens peldes Jūrmalā vai citur. Tā viņiem tika rādīta iespēja izklaidēties pilsētas nomalē.Miera dārzu atklāja 1930. gadā jūnijā. Tā centrālo ieeju no Katoļu ielas rotāja R. Maura skulptūra „Memento Mori” (atceries par nāvi) kā simbols vecajiem Brīvajiem kapiem. 1930. gadā uzbūvēja koka estrādi pēc arhitekta O. Tīlmaņa projekta, bet 1931. gadā kiosku pēc arhitekta A. Birznieka
Paldies par labojumiem anotācijā
Paldies par papildinājumu.
Paldies par papildinājumu.
Paldies par komentāru.
Paldies par papildinājumu.
Paldies par komentāru.
Paldies par šo fotogrāfiju! Būtu interesanti uzzināt ko vairāk par šīs apkaimes māju vēsturi!
Ēka Ogre, Krasta ielā 9, Grunts Nr. V/5. Celis 1874. gadā Rīgas pilsētas Ogres iecirkņa mežsargs Eduards Šulcs. Māja sastāvēja no 5 telpām – viena lielā, centrālā istaba, 3 guļamistabas, virtuve veranda, tipiskais pirmo Ogres vasarnīcu projekts. Vasarnīcas pirmais nomnieks (1874/1875g.g.) kolēģijas asesors, „Livlandische Gouvernement Zeitung” redaktors Ādolfs Klingenbergs,. 1874/1913. gados nomnieks un īpašnieks ar dzimts nomas tiesībām Bernhards Bekers (Becker), skaties fotogrāfija priekšpalanā, Rīgas Dīnaburgas (Daugavpils) dzelzceļa inženieris. Vairāku vēsturisko rakstu un grāmatu autors par Rīgas industrijas, Rīgas Dīnaburgas dzelzceļu un Ogres parka kolonijas vēsturi. B. Bekers dzimis 1829. XII 17. Ratcenburgā, Vācijā miris 1913. XII 16. Rīgā, 1856. gadā beidzis tehnisko augstskolu Hannoverē, 1858. Rīgas Dīnaburgas dzelzceļa būvniecības pārvaldē, 1861. gadā distances inženieris asistents , 1865. vecākais inženieris, 1970. dzelzceļa inspektors, 1872. gadā projektē Rīgas Mīlgrāvja dzelzceļu, 1978. gadā Rīgas Bolderājas dzelzceļa projektētāju grupā, 1878/1886. gados Rīgas pilsētas valdes loceklis, 1885. gadā viens no Ogres kolonijas dibinātājiem, saradojas ar daudzo Rīgas patriciešu ģimenēm, kā Buholciem, Bergengrīniem, Helmboldiem, fon Zengbušiem. Vasarnīca gājusi boja Pirmā pasaules karā. Avots: LVVA 2766-1-1118.; „Rigasche Rundschau” # 291/1913. un citi.
Vērtīgs mēmais zīmogs ko izmantoja Pirmā pasaules kara sākumā.
Nometņu - Talsu - Gumijas ielu rajons.
1928. gads. Kurzemes divīzijas pārvaldes virsnieki. No kreisās: 1 – administratīvas nodaļas adjutants kpt Kristovskis; 2- štāba priekšnieks plkv Mūrnieks; 3- divīzijas komandieris ģen Krustiņš; 4 - Liepājas komandants kpt Zīverts; vecākais darbvedis k. ier. Sproģis; Stāv no kreisās: 1 – saimniecības darbvedis k. ier. Placis; 2 – operatīvas nodaļas adjutants kpt Celmiņš; 3 – Liepājas kājnieku pulka vltn Tone; 4 – divīzijas sakaru priekšnieks kpt Aperāts; 5 – intendantūras sevišķu uzdevimu virsnieks kpt Rolis; 6 – divīzijas radiostacijas priekšnieks ltn Freimanis; 7 - Ventspils kājnieku pulka vltn Miezīts; 8 – Liepājas kājnieku pulka ltn Rībens.
03.07..1910. gadā, plkst. 14,20 – tvaiku kuteris brauciena no Jahtas „Štandart” uz Cara paviljonu Daugavmalas krastmalā. Nikolaju II pavada galma ministrs ģenerālis adjutants barons Frideriks, gofmaršals grafs Benkendorfs, flag kapitāns, ģenerālis adjutants Nilovs, leib mediķis Botkins, dežurējuši ģenerāli adjutanti Dedjulins un grafs Medems un fligel adjutants Nariškins.
05.07..1910. gadā, plkst. 10,30 „Pētera nometne”, tagad Stacijas „Dole” rajonā pie Salaspils. Nikolaja II sagaidīšana sakarā ar Pētera I pieminekļa atklāšanu, sagaida Armijas XX korpusa ierēdņu bērni, pulku dāmas, ierēdni un virsnieki. Pieminekli cēluši Pētera nometnes karaspēku daļas. Autori RPI studenti, Malojaroslavas 116. kājnieku pulka karavīri Ostrjanins un Popovs. Uz pieminekļa uzraksts „Voiska petrovskago lagerja 1710-1910” un „”Petru Velikomu”
Ģenerālis ar epoletiem nav Nikolajs II, kas bija tikai pulkvedis, ir zināms kā Nikolajs II Latvijas teritorija bijis tikai 1910. un 1915. gadā.
Paldies par precizējumu.
Paldies par precizējumu.
Paldies par labojumu.
Attēls uzņemts Carnikavas (Tagad - Ādažu) poligonā.