Fotogrāfija uzņemta no tilta. Priekšplānā redzama toreizējā Krasta iela (tagad Pļaviņu) iela, augējā pusē redzms Hikšteina alus darītavas tornis un Uniātu baznīcas torņi. Hikšteina alus darītava kara laikā gājusi bojā, Uniātu baznīcas ēka ir saglabājusies, bet bez torņiem un nedarbojas. Attēla augšpusē, vairāk uz labo pusi redzams Jēkabpils Svētā Gara pareizticīgo klosteris.
Pateicoties Rīgas un visas Latvijas Metropolīta Aleksandra centieniem, 1993. gada 1.-2. oktobrī notiekošajā Krievu Pareizticīgās baznīcas Sinodes sēdes laikā, ko vadīja Maskavas un visas Krievzemes Patriarhs Aleksijs II, deva svētību Jēkabpilī atvērt Svētā Gara vīriešu klosteri. Tā svinīga atklāšana notika 1996. gada 11. augustā, kurās piedalījās Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Aleksandrs, kurš Svētā Gara baznīcā noturēja Dievišķo Liturģiju, līdzkalpojot vietējai garīdzniecībai, un pēc Krusta gājiena iesvētīja visas klostera ēkas un dievlūdzējus. Par jaunā klostera priekšnieku tika iecelts igumens Teofans, kurš pildīja savus pienākumus vienu gadu, vēlāk trīs mēnešus, no 1997. gada 18. aprīļa līdz 18. jūlijam klostera priekšnieks bija hieromūks Rafails, Svētā Trijādības Sergija Lavras iemītnieks, līdz kalpošanu pārņēma 1997. gada augustā igumens Aleksija (Riskins), kurš bija klostera priekšnieks līdz 2008. gada aprīlim.
Avots:https://lv.wikipedia.org/wiki/J%C4%93kabpils_Sv%C4%93t%C4%81_Gara_klosteris
Klosteris radies aptuveni vienā laikā ar pilsētas Jēkabpils, tad Jakobštadtes rašanos, par ko liecina 19. gadsimta vēsturiskie avoti, kuros aprakstīta pilsētas un klostera rašanās vēsture, kas attiecina uz 1670.- 1675. gadu. Klostera dibinātājs- krievu tirgonis Ratkevičš, kurš, būdams liecinieks kāda garīgi slima cilvēka brīnumainai izdziedināšanai Svētā Georgija baznīcā Jakobštadtē Dievmātes ikonas priekšā, lielā godbijības sajūtā pret brīnumdarošo svētbildi izteica vēlēšanos uzcelt jaunu, svētajai ikonai piemērotāku baznīcu, kas vēlāk arī tika veikts sadarbībā ar klostera priekšnieku, kurš izgādāja no hercoga Jēkaba bezmaksas meža piešķiršanu. Jaunā baznīca tika nosaukta Svētā Gara godam. Tirgonim Ratkevičam uzceļot dievnamu, kurā tika nolikta Jakobštadtes Dievmātes ikona un, izbūvējot mūra žogu- sienu ap baznīcu, tika izveidota klostera teritorija, tātad mūku kopiena šeit izveidojās 17. gadsimta beigās un tā tika nosaukta par Svētā Gara klosteri. Svēta Gara klosteris palika neskarts Ziemeļu kara laikā, vairākos ugunsgrēkos Jakobštadtē 1769. un 1773. gadā, taču tā stāvokli pasliktināja pareizticīgo ar vien lielāka pievēršana Uniātu baznīcai, kas ir katolicisma atzars. Stāvoklis uzlabojās pēc 1772. gadā, kad Latgali pievienoja Krievijai. Klostera darbības iesākumā šeit kalpoja baltkrievu Polockas un Vitebskas mūki, pats klosteris 1795.gadā atradās Polockas garīgajā pakļautībā. Klostera paspārnē darbojās pareizticīgo skola, klosteris nodarbojās ar labdarību. Tā kā 1795. gadā Krievijai pievieno Kurzemi, pārveidojot to Kurzemes guberņā, bet tā kā klosteris atradās Kurzemes guberņas teritorijā, 1799. gadā klosteris pāriet Pleskavas garīgajā pakļautībā, bet 1803. gadā klosteris pāriet atkal Mogiļevas garīgajā pakļautībā. Nekas sīkāk nav zināms par pašu klostera dzīvi, ne par klostera kartību, ne par klosterbrāļu skaitu. Klosteris sāka atdzimt, bet to pārtrauca Tēvijas karš 1812. gadā, kad franču-prūšu karaspēks, kuru vadīja Napoleona radinieks maršals Makdonalds, mītni izveidoja Jakobštadtē. Karaspēks Svētā Gara klostera baznīcās izveidoja zirgu staļļus un kazarmas un izlaupīja kā klosteri, tā arī pašu pilsētu. Klosterbāļi bija nonākuši nožēlojamā stāvoklī, bez pārtikas un sadzīves lietām. Tas noveda pie situācijas, ka klostera priekšnieks hieromūks Serafims bija spiests iesniegt Sinodei lūgumu par brāļu atlaišanu un klostera likvidēšanu. Sinode 1817. gada 30. aprīlī arī deva rīkojumu klosteri slēgt. Svētā Gara klostera viss kustamais un nekustamais īpašums- divas baznīcas pārgāja draudzes īpašumā. Tomēr daļa klosterbrāļu savu dzimto klosteri nepameta, bet palika dzīvot pie Svētā Gara baznīcas, tāpēc par reāli eksistēt beigušu klosteri var uzskatīt 1866. gadu, jo pirms šī gada vēl bija dzīvi reģistrētie mūki, tātad pastāvēja arī klosteris. Ar to var secināt, ka toreizējais Jakobštadtes Svētā Gara klosteris pastāvēja aptuveni 200 gadus.
Šis attēls jau vienu reizi ievietots : https://www.zudusilatvija.lv/objects/object/6244/
Atklātnes priekšplānā redzama koku aleja, kas veda uz mācītājmuižu.
Ēkas iekļaujas pils kompleksā.
Atklātnes zīmējums tapis pēc Frīdriha Ludviga Maidela (Friedrich Ludwig Maydell) 1842. gadā publicētās gravīras.
Vieta apzīmējama kā Vidzemes guberņa, nevis Valmiera
Vieta apzīmējama kā Vidzemes guberņa, nevis Valmiera
Vieta apzīmējama kā Vidzemes guberņa, nevis Valmiera
Vieta apzīmējama kā Vidzemes guberņa, nevis Valmiera
Varbūt, ka nepieciešams precizēt, ka tie vācu armijas karavīri - 10. Bavārijas Landvēra(rezerves)kājnieku pulka virsnieki.
Redzams Pasta ielas sākums.
Fotogrāfija uzņemta no tilta. Priekšplānā redzama toreizējā Krasta iela (tagad Pļaviņu) iela, augējā pusē redzms Hikšteina alus darītavas tornis un Uniātu baznīcas torņi. Hikšteina alus darītava kara laikā gājusi bojā, Uniātu baznīcas ēka ir saglabājusies, bet bez torņiem un nedarbojas. Attēla augšpusē, vairāk uz labo pusi redzams Jēkabpils Svētā Gara pareizticīgo klosteris.
Redzams Rīgas ielas posms Krustpilī (tagad Jēkabpilī)
Tilts bija ne tikai paredzēts platsliežu dzelzceļam, bet arī automašīnām, pajūgiem un gājējiem.
Redzams toreizējais Lielās ielas posms, tagad tā ir Brīvības iela. Papildināšanai- Vieta: Brīvības iela (Jēkabpils)
Redzams īss toreizējās Lielās ielas, tagad Brīvības ielas posms. Papildināšanai- Vieta: Brīvības iela (Jēkabpils).
Papildināšanai- Vieta: Zīlānu iela (Jēkabpils)
Redzams Rīgas ielas posms Krustpilī, tagad Jēkabpilī. Papildināšanai- Vieta: Rīgas iela (Jēkabpils)
Redzams Rīgas ielas vecā ceļa posms Krustpilī (tagad Jēkabpilī).
Redzams Rīgas ielas vecā ceļa posms Krustpilī (tagad Jēkabpilī).
Redzams Rīgas ielas posms Jēkabpilī, toreiz Krustpilī.
Redzams Rīgas ielas posms Jēkabpilī, toreiz Krustpilī.
Fotogrāfijas augšpusē redzama Rīgas iela Jēkabpilī.
Pateicoties Rīgas un visas Latvijas Metropolīta Aleksandra centieniem, 1993. gada 1.-2. oktobrī notiekošajā Krievu Pareizticīgās baznīcas Sinodes sēdes laikā, ko vadīja Maskavas un visas Krievzemes Patriarhs Aleksijs II, deva svētību Jēkabpilī atvērt Svētā Gara vīriešu klosteri. Tā svinīga atklāšana notika 1996. gada 11. augustā, kurās piedalījās Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Aleksandrs, kurš Svētā Gara baznīcā noturēja Dievišķo Liturģiju, līdzkalpojot vietējai garīdzniecībai, un pēc Krusta gājiena iesvētīja visas klostera ēkas un dievlūdzējus. Par jaunā klostera priekšnieku tika iecelts igumens Teofans, kurš pildīja savus pienākumus vienu gadu, vēlāk trīs mēnešus, no 1997. gada 18. aprīļa līdz 18. jūlijam klostera priekšnieks bija hieromūks Rafails, Svētā Trijādības Sergija Lavras iemītnieks, līdz kalpošanu pārņēma 1997. gada augustā igumens Aleksija (Riskins), kurš bija klostera priekšnieks līdz 2008. gada aprīlim. Avots:https://lv.wikipedia.org/wiki/J%C4%93kabpils_Sv%C4%93t%C4%81_Gara_klosteris
Papildināšanai- Brīvības iela (Jēkabpils, Latvija). Atklātnes izdošanas laikā tā bija Lielā iela.
Klosteris radies aptuveni vienā laikā ar pilsētas Jēkabpils, tad Jakobštadtes rašanos, par ko liecina 19. gadsimta vēsturiskie avoti, kuros aprakstīta pilsētas un klostera rašanās vēsture, kas attiecina uz 1670.- 1675. gadu. Klostera dibinātājs- krievu tirgonis Ratkevičš, kurš, būdams liecinieks kāda garīgi slima cilvēka brīnumainai izdziedināšanai Svētā Georgija baznīcā Jakobštadtē Dievmātes ikonas priekšā, lielā godbijības sajūtā pret brīnumdarošo svētbildi izteica vēlēšanos uzcelt jaunu, svētajai ikonai piemērotāku baznīcu, kas vēlāk arī tika veikts sadarbībā ar klostera priekšnieku, kurš izgādāja no hercoga Jēkaba bezmaksas meža piešķiršanu. Jaunā baznīca tika nosaukta Svētā Gara godam. Tirgonim Ratkevičam uzceļot dievnamu, kurā tika nolikta Jakobštadtes Dievmātes ikona un, izbūvējot mūra žogu- sienu ap baznīcu, tika izveidota klostera teritorija, tātad mūku kopiena šeit izveidojās 17. gadsimta beigās un tā tika nosaukta par Svētā Gara klosteri. Svēta Gara klosteris palika neskarts Ziemeļu kara laikā, vairākos ugunsgrēkos Jakobštadtē 1769. un 1773. gadā, taču tā stāvokli pasliktināja pareizticīgo ar vien lielāka pievēršana Uniātu baznīcai, kas ir katolicisma atzars. Stāvoklis uzlabojās pēc 1772. gadā, kad Latgali pievienoja Krievijai. Klostera darbības iesākumā šeit kalpoja baltkrievu Polockas un Vitebskas mūki, pats klosteris 1795.gadā atradās Polockas garīgajā pakļautībā. Klostera paspārnē darbojās pareizticīgo skola, klosteris nodarbojās ar labdarību. Tā kā 1795. gadā Krievijai pievieno Kurzemi, pārveidojot to Kurzemes guberņā, bet tā kā klosteris atradās Kurzemes guberņas teritorijā, 1799. gadā klosteris pāriet Pleskavas garīgajā pakļautībā, bet 1803. gadā klosteris pāriet atkal Mogiļevas garīgajā pakļautībā. Nekas sīkāk nav zināms par pašu klostera dzīvi, ne par klostera kartību, ne par klosterbrāļu skaitu. Klosteris sāka atdzimt, bet to pārtrauca Tēvijas karš 1812. gadā, kad franču-prūšu karaspēks, kuru vadīja Napoleona radinieks maršals Makdonalds, mītni izveidoja Jakobštadtē. Karaspēks Svētā Gara klostera baznīcās izveidoja zirgu staļļus un kazarmas un izlaupīja kā klosteri, tā arī pašu pilsētu. Klosterbāļi bija nonākuši nožēlojamā stāvoklī, bez pārtikas un sadzīves lietām. Tas noveda pie situācijas, ka klostera priekšnieks hieromūks Serafims bija spiests iesniegt Sinodei lūgumu par brāļu atlaišanu un klostera likvidēšanu. Sinode 1817. gada 30. aprīlī arī deva rīkojumu klosteri slēgt. Svētā Gara klostera viss kustamais un nekustamais īpašums- divas baznīcas pārgāja draudzes īpašumā. Tomēr daļa klosterbrāļu savu dzimto klosteri nepameta, bet palika dzīvot pie Svētā Gara baznīcas, tāpēc par reāli eksistēt beigušu klosteri var uzskatīt 1866. gadu, jo pirms šī gada vēl bija dzīvi reģistrētie mūki, tātad pastāvēja arī klosteris. Ar to var secināt, ka toreizējais Jakobštadtes Svētā Gara klosteris pastāvēja aptuveni 200 gadus.